Laimests, ko nevarēja saplānot
Quote from audrey34 on September 2, 2026, 11:08 am
Es nekad neesmu bijis cilvēks, kurš tic nejaušībām. Vismaz tā es domāju līdz pagājušajai ziemai. Mana dzīve vienmēr ir bijusi sakārtota pēc grafika: darba sapulces, sporta zāle, iepirkšanās saraksts, atvaļinājuma rezervācija pusgadu uz priekšu. Es strādāju par IT projektu vadītāju, un mana specialitāte ir kontrolēt visu, pat sīkākās detaļas. Patīkami, ka dzīvē viss notiek tā, kā esmu ieplānojis. Bet tad pienāca diena, kad viss sagriezās kājām gaisā.
Tā bija trešdiena. Parasta, pelēka, lietaina trešdiena. Es sēdēju mājās, mēģinot aizpildīt kādu garlaicīgu atskaiti, bet prāts negribēja sadarboties. Mana draudzene Elīna bija aizbraukusi ciemos pie mammas uz nedēļu, un es paliku viens ar sevi. Vakars vilkās, es pārslēdzu TV kanālus, bet nekas neaizrāva. Tad es pamanīju savā telefonā paziņojumu no kādas aplikācijas, kuru biju lejupielādējis kaut kad sen, bet tā arī nebija atvēris. Tā bija spēļu platforma.
Nezinu, kāpēc es to atvēru. Iespējams, no tīras garlaicības, no tās sajūtas, kad vēders ir pilns ar vakariņām, bet prātam trūkst barības. Es paskatījos uz piedāvājumu — bezmaksas griezieni par reģistrāciju. “Kāpēc ne?” nodomāju es. Reģistrācija aizņēma trīs minūtes. Tā nebija nekāda lielā aizraušanās, drīzāk tāda kā bērna ziņkāre, kas jau sen bija aprakta zem pieaugušo atbildības.
Es uzspēlēju tos bezmaksas griezienus, zaudēju tos, kā jau parasti, un jau gribēju aizvērt aplikāciju. Bet tad es pamanīju spēli ar smieklīgu nosaukumu. Tas bija tāds kā latvisks temats, ar pļavu, govīm un vecu šķūni. Mani tas uzrunāja, tāpēc es iemēģināju veikt pirmo reālo iemaksu. Tikai desmit eiro. Niecīga summa, ko tērētu kafijai, ne vairāk. Es sapinos, ka tā ir tāda kā ķekavas loterija — tu nospied pogu un ceri, ka pļavā parādīsies laimīgā kombinācija.
Pirmie griezieni bija tukši, protams. Es jau smējos par savu naivumu, taču, kad konfekšu rindas sāka sakrist pa pāriem, es sajutu kaut ko neatpazītu. Zemestrīci, tikai iekšēju. Mani pirksti pat sasvīda, lai gan spēle maksāja centus. Es uzliku lielāku likmi, un tad trešajā bonusu kārtā bildē iekrita tas, ko es nekad negaidīju. Ekrāns sāka mirgot dzeltenā krāsā, un laimes ritenis griezās vēl un vēl, līdz es sapratu, ka mana bilance ir pieaugusi līdz pāris simtiem.
Smejoties es piezvanīju Elīnai. “Tu neticēsi, bet man te notika tāda ķekavas loterija,” es teicu, pats vēl līdz galam nesaprazdams notikušo. Viņa iesmējās un novēlēja man neko nesaskrāpēt. Tā nakts beidzās ar to, ka es izmēģināju vēl dažas spēles, bet vairāk par to es nezaudēju. Es jau biju apmierināts ar sevi un savu mazo piedzīvojumu.
Tomēr īstais pārsteigums bija nākamajā dienā. Es pamodos ar to dīvaino sajūtu, ka vēlos atkārtot. Nevis tāpēc, ka man vajadzēja naudu, bet tāpēc, ka tā sajūta, neziņa, kas notiks nākamajā griezienā, bija tik svaiga un aizmirsta. Es sapratu, ka esmu kļuvis par to cilvēku, kurš ekonomē, lai nopirktu otro kafiju, bet spēj izmest naudu nezināmam. Skumji? Nē. Bet es sāku pats sev noteikt robežas.
Tas, ko es iemācījos, nav par to, kā uzvarēt vai kā izvairīties no zaudējumiem. Tas ir par kaut ko daudz vienkāršāku. Mana dzīve vienmēr ir bijusi saplānota līdz minūtei, un es visos aspektos centos novērst jebkādu nenoteiktību. Es četros no rīta pārbaudīju epastus, es rezervēju pat vakariņas restorānā divas nedēļas uz priekšu. Bet, atverot to aplikāciju, man atklājās pasaule, kurā neviens grafiks neder. Nejaušība, lielā un mazā, bija vienīgais noteikums. Un šī atziņa mainīja manu skatījumu uz visu.
Tagad es spēlēju reti, bet noteikti. Reizi nedēļā, lai atpūstos, es atvēlu savu mazo naudas summu. Es izvēlos spēles, kas man sagādā prieku, un man vairs nesāp sirds, ja tās beidzas ar tukšiem griezieniem. Pārsteidzošā kārtā tieši tad, kad es pārstāju mēģināt kontrolēt katru iznākumu, dzīve sāka man piedāvāt citādas iespējas. Es sāku vairāk teikt “jā” spontāniem piedāvājumiem no draugiem, sāku ieklausīties savos sapņos un beidzu baidīties no tā, ka kaut kas nenotiks.
Neilgi pēc tam es pavasarī saņēmu darba piedāvājumu, kuru es nekad necerēju. Kolēģe, kuru es nebiju redzējis gadiem, ieteica mani savam partnerim, kurš meklēja cilvēku ar svaigu skatījumu. Ja es būtu palicis pie saviem slēgtajiem grafikiem, es, iespējams, nemaz nebūtu atbildējis uz viņas īsziņu. Bet es atbildēju, jo manā galvā bija kaut kas mainījies. Es sapratu, ka pasaule nav tikai shēma, ko es pierakstu savā papīra plānotājā.
Mana mīļākā bilde no tā vakara ir nevis laimests. Tā ir sajūta, ka es sēdēju virtuvē, dzēru tēju ar medu un ļāvos dabiskam procesam. Es skatījos, kā griežas laimes rats, un man vairs nebija bail, ka tas apstāsies nepareizajā vietā. Varbūt tā ir patiesā būtība — sadzīvot ar nenoteiktību, arī tad, kad zaudēju. Galu galā, tā mana mazā ķekavas loterija man iemācīja to, ko desmitiem pašizaugsmes grāmatu nebija panākušas: ka dažreiz ir vērts atlaist kontroli un ļaut kaut kam vienkārši notikt.
Tagad, kad es sastopu draugus un viņi sūdzas par savu naudas situāciju vai pārmeto sev par kādu neveiksmīgu pasākumu, es smaidu. Jo zinu, ka viņi vēl nav piedzīvojuši to, ka zaudējums var būt kaut kas cits, nevis tikai naudas pazušana. Dažreiz zaudējums ir atslēga uz iekšējo brīvību. Un šī atziņa ir mans lielākais laimests — ne tajā vakarā, bet visos turpmākajos, kad es no rīta pieceļos un ļauju dienai paiet pašai savu ceļu.
Es nekad neesmu bijis cilvēks, kurš tic nejaušībām. Vismaz tā es domāju līdz pagājušajai ziemai. Mana dzīve vienmēr ir bijusi sakārtota pēc grafika: darba sapulces, sporta zāle, iepirkšanās saraksts, atvaļinājuma rezervācija pusgadu uz priekšu. Es strādāju par IT projektu vadītāju, un mana specialitāte ir kontrolēt visu, pat sīkākās detaļas. Patīkami, ka dzīvē viss notiek tā, kā esmu ieplānojis. Bet tad pienāca diena, kad viss sagriezās kājām gaisā.
Tā bija trešdiena. Parasta, pelēka, lietaina trešdiena. Es sēdēju mājās, mēģinot aizpildīt kādu garlaicīgu atskaiti, bet prāts negribēja sadarboties. Mana draudzene Elīna bija aizbraukusi ciemos pie mammas uz nedēļu, un es paliku viens ar sevi. Vakars vilkās, es pārslēdzu TV kanālus, bet nekas neaizrāva. Tad es pamanīju savā telefonā paziņojumu no kādas aplikācijas, kuru biju lejupielādējis kaut kad sen, bet tā arī nebija atvēris. Tā bija spēļu platforma.
Nezinu, kāpēc es to atvēru. Iespējams, no tīras garlaicības, no tās sajūtas, kad vēders ir pilns ar vakariņām, bet prātam trūkst barības. Es paskatījos uz piedāvājumu — bezmaksas griezieni par reģistrāciju. “Kāpēc ne?” nodomāju es. Reģistrācija aizņēma trīs minūtes. Tā nebija nekāda lielā aizraušanās, drīzāk tāda kā bērna ziņkāre, kas jau sen bija aprakta zem pieaugušo atbildības.
Es uzspēlēju tos bezmaksas griezienus, zaudēju tos, kā jau parasti, un jau gribēju aizvērt aplikāciju. Bet tad es pamanīju spēli ar smieklīgu nosaukumu. Tas bija tāds kā latvisks temats, ar pļavu, govīm un vecu šķūni. Mani tas uzrunāja, tāpēc es iemēģināju veikt pirmo reālo iemaksu. Tikai desmit eiro. Niecīga summa, ko tērētu kafijai, ne vairāk. Es sapinos, ka tā ir tāda kā ķekavas loterija — tu nospied pogu un ceri, ka pļavā parādīsies laimīgā kombinācija.
Pirmie griezieni bija tukši, protams. Es jau smējos par savu naivumu, taču, kad konfekšu rindas sāka sakrist pa pāriem, es sajutu kaut ko neatpazītu. Zemestrīci, tikai iekšēju. Mani pirksti pat sasvīda, lai gan spēle maksāja centus. Es uzliku lielāku likmi, un tad trešajā bonusu kārtā bildē iekrita tas, ko es nekad negaidīju. Ekrāns sāka mirgot dzeltenā krāsā, un laimes ritenis griezās vēl un vēl, līdz es sapratu, ka mana bilance ir pieaugusi līdz pāris simtiem.
Smejoties es piezvanīju Elīnai. “Tu neticēsi, bet man te notika tāda ķekavas loterija,” es teicu, pats vēl līdz galam nesaprazdams notikušo. Viņa iesmējās un novēlēja man neko nesaskrāpēt. Tā nakts beidzās ar to, ka es izmēģināju vēl dažas spēles, bet vairāk par to es nezaudēju. Es jau biju apmierināts ar sevi un savu mazo piedzīvojumu.
Tomēr īstais pārsteigums bija nākamajā dienā. Es pamodos ar to dīvaino sajūtu, ka vēlos atkārtot. Nevis tāpēc, ka man vajadzēja naudu, bet tāpēc, ka tā sajūta, neziņa, kas notiks nākamajā griezienā, bija tik svaiga un aizmirsta. Es sapratu, ka esmu kļuvis par to cilvēku, kurš ekonomē, lai nopirktu otro kafiju, bet spēj izmest naudu nezināmam. Skumji? Nē. Bet es sāku pats sev noteikt robežas.
Tas, ko es iemācījos, nav par to, kā uzvarēt vai kā izvairīties no zaudējumiem. Tas ir par kaut ko daudz vienkāršāku. Mana dzīve vienmēr ir bijusi saplānota līdz minūtei, un es visos aspektos centos novērst jebkādu nenoteiktību. Es četros no rīta pārbaudīju epastus, es rezervēju pat vakariņas restorānā divas nedēļas uz priekšu. Bet, atverot to aplikāciju, man atklājās pasaule, kurā neviens grafiks neder. Nejaušība, lielā un mazā, bija vienīgais noteikums. Un šī atziņa mainīja manu skatījumu uz visu.
Tagad es spēlēju reti, bet noteikti. Reizi nedēļā, lai atpūstos, es atvēlu savu mazo naudas summu. Es izvēlos spēles, kas man sagādā prieku, un man vairs nesāp sirds, ja tās beidzas ar tukšiem griezieniem. Pārsteidzošā kārtā tieši tad, kad es pārstāju mēģināt kontrolēt katru iznākumu, dzīve sāka man piedāvāt citādas iespējas. Es sāku vairāk teikt “jā” spontāniem piedāvājumiem no draugiem, sāku ieklausīties savos sapņos un beidzu baidīties no tā, ka kaut kas nenotiks.
Neilgi pēc tam es pavasarī saņēmu darba piedāvājumu, kuru es nekad necerēju. Kolēģe, kuru es nebiju redzējis gadiem, ieteica mani savam partnerim, kurš meklēja cilvēku ar svaigu skatījumu. Ja es būtu palicis pie saviem slēgtajiem grafikiem, es, iespējams, nemaz nebūtu atbildējis uz viņas īsziņu. Bet es atbildēju, jo manā galvā bija kaut kas mainījies. Es sapratu, ka pasaule nav tikai shēma, ko es pierakstu savā papīra plānotājā.
Mana mīļākā bilde no tā vakara ir nevis laimests. Tā ir sajūta, ka es sēdēju virtuvē, dzēru tēju ar medu un ļāvos dabiskam procesam. Es skatījos, kā griežas laimes rats, un man vairs nebija bail, ka tas apstāsies nepareizajā vietā. Varbūt tā ir patiesā būtība — sadzīvot ar nenoteiktību, arī tad, kad zaudēju. Galu galā, tā mana mazā ķekavas loterija man iemācīja to, ko desmitiem pašizaugsmes grāmatu nebija panākušas: ka dažreiz ir vērts atlaist kontroli un ļaut kaut kam vienkārši notikt.
Tagad, kad es sastopu draugus un viņi sūdzas par savu naudas situāciju vai pārmeto sev par kādu neveiksmīgu pasākumu, es smaidu. Jo zinu, ka viņi vēl nav piedzīvojuši to, ka zaudējums var būt kaut kas cits, nevis tikai naudas pazušana. Dažreiz zaudējums ir atslēga uz iekšējo brīvību. Un šī atziņa ir mans lielākais laimests — ne tajā vakarā, bet visos turpmākajos, kad es no rīta pieceļos un ļauju dienai paiet pašai savu ceļu.